Laika ritums — vai tā būtu daba vai sabiedrība — nekad nav vienveidīgs un taisns. Vienmēr ir augšupejas un kritumi, pagriezieni un pavērsieni, kurus nevar ietekmēt un mainīt. Cilvēce pret šo nemainīgo patiesību ir vairākkārt cīnījusies, mainot upju tecējumus un gultnes, būvējot dambjus, reizumis pat tās aizberot. Tāpēc reti kur pasaulē ir iespējams baudīt ko tādu, kas redzams Latgalē — Daugavas lokus. Pašas upes izgrauzti astoņi loki ar ainaviskām kraujām un līdzenumiem tās krastos ir skaistums, kur neko nevajag labot vai mainīt. Pieraduši pie Latvijas neskartajām un skatu aizgrābjošajām ainavām, reizumis piemirstam, ka ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē šādu vietu nemaz nav daudz.
Daugavas loki šobrīd atrodas UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā — sperts pirmais solis, lai to atzītu starptautiski. Dabas daudzveidība, kas veidojusies pirms 13 – 15 tūkstošiem gadu, paveras iepazīšanai arī šodien. Lielā gaura, grieze, mazais ērglis, apodziņš, zaļais krupis un dīķa naktssikspārnis, kā arī dižkoki, un lielizmēra laukakmeņi, kas sagūluši upes krastos, atrodas Daugavas lokiem raksturīgajā ainavu apvidū.
Daugavas loki izsenis bijuši arī robeža starp laikiem un cilvēkiem. Starp baltiem un somugriem, starp Livoniju un Polijas-Lietuvas valsti, starp Kurzemes hercogisti un Poļu Inflantiju, Vitebskas un Kurzemes guberņām. Abpus Daugavas lokiem par to liecina gan arheoloģijas, gan arhitektūras, gan vēstures un mākslas pieminekļi. Labi, ka cilvēks nekad nav saņēmies un pret to mēģinājis pacelt savu roku. UNESCO ir novērtējis spēju saglabāt Daugavas lokus un to unikalitāti Eiropas līdzenuma upju kontekstā.
Vizuālais materiāls: Evija Maļkeviča
