18. un 19. gadsimta mija bija pārmaiņu laiks visā pasaulē, arī latviešu apdzīvotajās teritorijās. Laika periodu, kurš bija ieskauts teju vai masu psihozi raksturojošās raganu un vilkaču prāvās, nomainīja gadu simts, kas atnesa pirmās zinātnes un apgaismības idejas. Tieši 18. gadsimta 30. gados no Vācijas uz Vidzemi atceļoja hernhūtisms jeb Brāļu draudzes reliģiskā kustība.
Latviešu zemnieki hernhūtisma idejās meklēja atbildes ne tikai uz reliģiskiem jautājumiem, bet arī saskatīja to kā palīgu cīņā pret muižnieku varu. Tādēļ, pavisam neilgā laika posmā, hernhūtisms pārauga par zemnieku kustību ar sabiedriski politisku ievirzi. Hernhūtiešiem bija raksturīgs humānisms, iejūtība un sirsnība, pretstatā ierastajam baznīcas kundziskumam. Ja līdz šim zemnieki draudzēs bija otrā plāna lomā un tikai izpildīja dotos norādījumus, tad hernhūtisma sludinātāji ieviesa gluži demokrātisku pieeju un virzīja no zemnieku vidus dažādu pulciņu un draudžu vecākos, veidojot zemnieku kopienas. Latviešiem un igauņiem, beidzot tika sniegta pašizpausmes iespēja un līdzvērtības atzinums.
Hernhūtisms ienesa jaunas vēsmas gan latviešu reliģiskajā dzīvē, gan bija spēcīgs dzinulis nacionālajai, sociālajai un kultūras atmodai. Brāļu draudzes Latvijā atstājušas plašu rokraksta literatūras mantojumu – pavisam 425 dažādus latviešu izcelsmes brāļu, ar roku rakstītus, dokumentus. Tie ir kā tulkojumi, tā arī vietējo autoru darbi – dažādas runas, pašsacerētu dziesmu teksti, draudzes likumi, kristīgā folklora, dzīvesstāsti un vēsturiski sacerējumi. Darbi, kas iesieti pašu gatavotās grāmatiņās un saglabājušies galvenokārt norakstos, ir vienīgā 18. gadsimta liecība par latviešu zemnieku dzīvi.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā esošajai rokrakstu kolekcijai ir neaizstājama vērtība, jo vēsturnieku vidū valda nedalīts uzskats, ka Brāļu draudze Vidzemes centrālajā un ziemeļrietumu daļās bijusi pirmā nacionālā Atmoda. Hernhūtiešu pārliecība, ka katrai cilvēka personībai ir unikāla vērtība, neatkarīgi no sociālās piederības, deva pirmo patieso impulsu latviešu zemniekiem pievērsties rakstīšanai. Šīs kustības iespaidā, radās arī pirmie garīgā darba veicēji, kuri, savukārt aizsāka nacionālās inteliģences attīstību. Rokrakstu kolekcija ir ne tikai neaizstājama sava satura dēļ, bet arī sniedz unikālu lasīšanas pieredzi par garīdznieku skatījumu uz savu dzīvi. Tā ļauj mūsdienu latvietim atvērt logu uz teju trīs gadu simtu senu vēsturi un izprast tos pārdzīvojumus un grūtības, ar ko saskārušies mūsu senči, vienlaikus būdami liecinieki arī nācijas pirmajiem atmodas mirkļiem.
Vizuālais materiāls:
1. Jūrmalas Andreja [1752–1826] dzīves stāsts: hernhūtieša autobiogrāfija. Paula Frīdriha Šipanga (1845–1919) pārstrādāts rokraksts, b. v., starp 1875. un 1889. gadu.
2. Runāšana laulāto kārtai: hernhūtiešu svētrunas noraksts. Fridriha Heinriha Rēhlinga (1823 – ?) rokraksts. Birkava, starp 1849. un 1851. gadu.
3. Bērnu runāšana Jāņa dienā: hernhūtiešu svētrunas noraksts. B. v., 1758. gads.
4. Stāsti un notikumi no tā ciešanas un miršanas mūsu Pestītāja Jēzus Kristus. Sarakstīts no tā Jūdu stāstu rakstītāja Nikodemus 50 g. pēc Kr.: hernhūtiešu sacerējumu krājums. Zīvarta rokraksts, b. v., 1888. gads.
