Kuldīgas vecpilsēta ir kā milzīga bilžu grāmata, kur iespējams ieraudzīt visdažādāko laiku un valdnieku atstāto mantojumu. Tur uzturējušies hercogi un arī karaļi (Zviedrijas karalis Kārlis XII Kuldīgā aizmirsa liela izmēra naudas lādi, kuru joprojām var apskatīt birģermeistara Stafenhāgena namā). Būdama Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, Kuldīga saglabājusi Jauno laiku vaibstus, bet tautā tā nereti tiek saukta par „mazo Venēciju” Ventas un Alekšupītes krastos.
Varbūt tā bija veiksme, ko tolaik neviens nenovērtēja, ka industrializācijas laikmetā deviņpadsmitajā gadsimtā Kuldīgu apgāja dzelzceļu tīkli. Tā kļuva par klusu pilsētiņu salīdzinājumā ar iepriekšējo vērienu. Taču, no otras puses, tas palīdzējis saglabāt Kuldīgas dabas vides un arhitektūras unikālo simbiozi, kurai nav līdzīgas ne Latvijā, ne Eiropā. Platā Ventas rumba, uz kuru paveras skats, iebraucot Kuldīgā, ir tikai sākums. Alekšupīte vijas ap septiņpadsmitā, astoņpadsmitā gadsimta mazpilsētas ēkām, te atrodama vecākā koka ēka Kurzemē, pilsētas dārzs bijušās vācu ordeņu pils teritorijā un Sv. Katrīnas baznīca, kurā laulājās Hercogs Jēkabs ar Brandenburgas princesi Šarloti Luīzi.
Un vēl — Kuldīgā lido zivis! Katru pavasari Ventas rumbu lēcienā jāpārvar lašiem, taimiņiem, vimbām un apaļmutniekiem, lai dotos uz nārsta vietām. Uz viena no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā, kas deviņpadsmitā gadsimta beigās uzcelts pār Ventu, pulcējas pilsētas iedzīvotāji un viesi, lai svinētu pavasara atnākšanu.
Līdz ar Kuldīgas vecpilsētas iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā pilsēta apliecinājusi, ka tai rūp ilgtspējīga attīstība, cienot un saglabājot reiz radīto un kopto.
Lejuplādēt bukletu:
Kuldīga – vislabākā liecība par Kurzemes – Zemgales hercogisti.
Vizuālais materiāls:
1. attēls – Evija Maļkeviča
2. un 3. attēls – Kuldīgas novada pašvaldība
