Esot svešumā un tālumā no saviem radiem, tuviniekiem un draugiem, cerība palīdz uzturēt ticību un dzīvesprieku, nesaraut saites ar dzimteni, bet joprojām ilgoties un tiekties mājup. Šīs sajūtas tālu Austrumos, Sibīrijas taigā, uz bērza tāsīm ievērpa desmitiem tūkstošu izsūtīto Latvijas iedzīvotāju. UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā iekļauts vien niecīgs skaits no tām, kas saglabājušās Latvijas muzejos. Taču šeit skaits nav svarīgākais, bet gan forma un saturs. Šīs unikālās bērza tāsis palīdz labāk izprast Latvijas un bijušās Padomju Savienības vēstures traģiskās lappuses tā sauktā Staļina kulta periodā. Neviena vēstures grāmata vai skaitlis nespēj paskaidrot Staļina represijas tik tieši un skaidri, kā ikdienišķa bērza tāss, kurā ar tinti ierakstītas totalitārisma liecības.
Bērza tāsis bija teju vienīgais pieejamais materiāls izsūtījuma vietās Sibīrijā, uz kurieni 1941. un 1949. gadā deportēja aptuveni 167 000 Latvijas iedzīvotāju. Taču uz kādas vēstules rakstīts: „Rakstu jums uz tāss — nedomājiet, ka man nav papīra. Vienkārši gribējās jums aizsūtīt gabaliņu no taigas un tas ir viss.”
Vēstules bieži rakstītas krievu valodā, lai cenzūra tās varētu izlasīt un apstiprināt, bet citas ir bez cenzūras ziņas, rakstītas latviešu valodā. Taču ikvienā no tām jūtama vēlme atgriezties: atgriezties Latvijā, atgriezties pie tuvajiem. Vai tas būtu apsveikums Lieldienās, dzejolis, pārdomas vai pat zīmējums, tajās visās nojaušama apsūdzība necilvēcīgajai Padomju Savienības totalitārajai dabai.
„Maz ir bijis dienu, kuru dēļ gribētos, lai laika rats savu griešanu palēninātu. Es esmu Tev pateicīgs un savai mīļajai tantiņai par to, ka jūs man palīdzējāt tik viegli pavadīt šo gadu un jūs bijāt tās, kas gadu, šo lielo laika vienību, man saīsinājāt ar savām vēstulēm un mīļajiem vārdiem,” — uz bērza tāss rakstīja Valdis 1947. gada 29. jūnijā. Vārdi spēj sasildīt ikvienu.
Kopš 2009. gada uz tāsīm rakstītās vēstules iekļautas UNESCO reģistrā, tās ceļojošā izstādē parādītas sabiedrībai gan Latvijā, gan ārvalstīs, tai skaitā Eiropas Parlamentā Briselē. Tāpat izveidota virtuālā ekspozīcija Vēstules nākamībai vairākās valodās. Turklāt, pateicoties aktīvam darbam pie vēstuļu popularizēšanas, muzejos tiek nodotas arvien jaunas vēstules.
Vizuālais mataeriāls:
1. Rasmas Kraukles (1927. - 2008.) no Krasnojarskas apgabala Meždurečjes sādžas vēstule māsīcai Ilgai Silgailei (vēlāk Ozoliņai) uz Krasnojarskas apgabala Ļebjažnas sādžu. 1945.gada 19.maijs. Daugavas muzejs (DoM) 7301
2. Apsveikums Sofijai Mildai Melderei (1899-1988) vārda dienā no kaimiņienes Krasnojarskas apgabala Ingašas rajona Zavodovkas mežsaimniecības Novostroikas nometnes Sibīrijā - Gražinas Gaidienes (1911 – 1989).Vēstule datēta ar 1949.gada 15. maiju. Tukuma muzejs (TMNM) 21017
3. Apsveikuma kartīte uz bērza tāss, ko bijušais Latvijas Centrālās Padomes dalībnieks Voldemārs Mežaks (1914-1985) nosūtījis no ieslodzījuma vietas nometnē Taišetā savai paziņai Teklai Rivarai Rīgā. Apsveikuma kartīte datēta ar 1947. gada 29. jūniju.Voldemārs Mežaks nodarbojies ar bēgļu pārvešanu, arestēts 1945.gada 5.novembrī. Latvijas Okupācijas muzejs (OMF) 5159
