Parasti cīņa saistās ar vardarbību un agresiju, taču cilvēces vēsturē ir liecības, ka var būt arī citādāk un mērķi var sasniegt ar miermīlīgiem līdzekļiem. Divdesmitajā gadsimtā to pirmais pierādīja Indijas neatkarības kustības vadītājs Gandijs, kurš asociējas ar nevardarbīgās pretošanās kustības ideju, taču viņš nebūt nav vienīgais. Baltijas valstu brīvības cīņas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados apliecina, ka vēsture var atkārtoties: miermīlīgas pretošanās kustības rezultātā neatkarība tika atgūta. Nozīmīgākās dokumentārās liecības par tās spilgtāko brīdi — Baltijas ceļu — kopš 2009. gada ir iekļautas UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā.
Baltijas ceļš bija vairāk nekā divu miljonu cilvēku dzīvā ķēde no Tompea pils pakājes Tallinā līdz Ģedimina torņa pakājei Viļņā, pa ceļam šķērsojot Rīgu un Daugavas upi. Tā vēstīja par Baltijas valstu vienotību pret okupāciju, totalitārismu un agresiju. 1989. gada 23. augustā šī nevardarbīgā protesta akcija pāršalca visu pasauli ar skaidru vēstījumu: Austrumeiropu sagaida pārmaiņas. Baltijas ceļš bija pretstats Berlīnes mūrim — betona sienai, kas 50 gadus sadalīja Eiropu demokrātijā un komunismā. Berlīnes mūris neizturēja cilvēku alkas pēc brīvības un tika nojaukts. Baltijas ceļš — cilvēku veidotais mūris — pastāvēja tikai vienu dienu, bet tas bija tik spēcīgs, ka tā priekšā sabruka visa Padomju Savienība. Baltijas ceļš pierādīja, ka alkām pēc brīvības ir visas sabiedrības atbalsts.
Simboliska bija ne tikai Baltijas ceļa ideja par vienotību, bet arī izvēlētā diena šai akcijai. Pirms piecdesmit gadiem šajā dienā Hitlera vadītā Vācija un Staļina PSRS noslēdza bēdīgi slaveno neuzbrukšanas līgumu. Tajā bija iekļauti slepeni protokoli, kuros abi totalitārie režīmi vienojās, ka „teritoriāli politisku pārvērtību gadījumā Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) telpā Lietuvas ziemeļu robeža vienlaicīgi ir arī Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža”. Hitlers un Staļins vienojās, ka Baltijas valstis būs Staļina kumoss.
Baltijas ceļš piespieda PSRS pēc gadu desmitiem ilgās liegšanās atzīties par slepeno protokolu eksistenci un tos nosodīt. Tas bija skaidrs apliecinājums, ka Baltijas valstis brīvprātīgi nepievienojās PSRS un ka tās tika okupētas. Taču daudz svarīgāka bija apziņa gan PSRS, gan Rietumvalstīm, ka Baltijas valstu iedzīvotāji ir aktīvi cīnītāji par brīvību. Tas iedrošināja Vācijas atkalapvienošanos, un Baltijas ceļa unikālais protesta veids, cilvēkiem sadodoties rokās simtiem kilometru garumā, ir atkārtots arī citviet pasaulē daudzus gadus pēc tam, kad to pirmo reizi izdarīja Baltijas iedzīvotāji.
UNESCO par vērtīgiem atzinis dokumentus, kas saistīti ar Baltijas ceļa organizēšanu un norisi. Kopumā nominācijā iekļauti 38 dokumenti no visām trim Baltijas valstīm, tai skaitā Baltijas ceļa dalībnieku gatavots plakāts, Lietuvas Televīzijas ziņu izlaidums, kinohronika un fotogrāfijas. UNESCO palīdz nodrošināt šo liecību saglabāšanu un aizsardzību, kā arī padarīt tās plaši pieejamas un atpazīstamas daudzviet pasaulē.
Dokumentārā mantojuma glabātājs:
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa Tautas frontes muzejs
Adrese: Vecpilsētas iela 13/15, Rīga, LV-1050
Tālrunis: +371 67224502
E-pasts: tfm@lnvm.lv
Mājaslapa: www.lnvm.lv
Vizuālais materiāls: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa Tautas frontes muzejs
