Vai maz kāds spēj saprast, kāpēc reizi vai divas nedēļā cilvēki visā Latvijā sanāk kopā, lai kādas trīs stundas dziedātu vai dejotu? Vai var izskaidrot tās sajūtas, kas pārņem ikvienu Mežaparka Lielajā estrādē vai Daugavas stadionā, skatot tūkstošiem Vispārējo Dziesmu un deju svētku dalībnieku vienojoties kopīgā ritmā? Izrādās, ka var gan! Šo unikālo tradīciju, kas savulaik bijusi vērojama lielā daļā Eiropas, bet spējusi cauri laikiem izdzīvot tikai Baltijas valstīs, visa pasaule atzinusi par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu.
Šādu meistardarbu pasaulē nav saglabājies daudz, jo tos uztur un attīsta cilvēki. Nebūtu cilvēku entuziasma Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nodarboties ar visdažādākajiem amatiermākslas veidiem, nebūtu arī Dziesmu un deju svētku tradīcijas. Gluži tāpat kā, ja Argentīnā vai Urugvajā neviens nedejotu tango, pasaule nezinātu par Latīņamerikas kaisli dejā. Baltijas Dziesmu un deju svētku tradīcija stāsta par dziesmas un dejas klātbūtni Eiropas kultūrā. Cik daudz gan būtu zaudēts, ja par to liecinātu vien fotogrāfijas, ne dzīvi cilvēki? Tāpēc gan Argentīnas un Urugvajas tango tradīciju, gan Baltijas Dziesmu un deju svētku tradīciju, gan citus nozīmīgus nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbus UNESCO iekļāvusi īpašā meistardarbu sarakstā, kas demonstrē pasaules kultūras dažādību un tās dzīvotspēju.
Rets būs tas ciems, pagasts vai novads, kur nedarbosies kāds koris vai deju kolektīvs. Jauniešu deju kolektīvs, vidējās paaudzes koris, senioru deju kolektīvs – visas paaudzes un ģimenes. Dzied tīri un skaisti, bez klavieru pavadījuma palīdzības. Jauns un vecs izdejo vissarežģītākās deju kombinācijas tā, ka sviedri līst pāri pierei. Dziesmu un deju svētki ir īsta tradīcija — tā tiek uzturēta ikdienā, un svētki ir piecu gadu nepārtrauktas darbības kulminācija. Pierādījums, ka mērķtiecība un kopdarbība stiprina un apliecina sabiedrības nacionālo un kultūras identitāti.
Dziesmu un deju svētku tradīcija nav nedz senila, nedz novecojusi. Tajā apvienojas gan gadsimtu gaitā pārbaudītās vērtības, gan jaunās tradīcijas izpausmes. Kurš gan Latvijā nezina „Gaismas pili”? Kurš par to zinātu, ja Dziesmu un deju svētkos to neizpildītu desmitiem tūkstošu liels kopkoris?
2008. gadā Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tā tiek veicināta izpratne par šī mantojuma vērtību un izcelta pasaules kultūras daudzveidība.
Vizuālais materiāls: Ilmārs Znotiņš/Latvijas Nacionālais kultūras centrs
