UNESCO Pasaules mantojuma saraksts ir starptautisks reģistrs, kas ir Konvencijas par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību īstenošanas instruments. Konvencija ir normatīvs, kura pamatā ir ideja par vienotiem, starptautiskiem aizsardzības, saglabāšanas un popularizēšanas principiem kā kultūras, tā dabas mantojuma vērtībām. Šajā sarakstā iekļautās vietas ir universālas — saprotamas un nozīmīgas visām pasaules tautām, unikālas, autentiskas un izcilas kultūras un dabas mantojuma paraugteritorijas, kas atbilst kādam no Konvencijā noteiktajiem kritērijiem.

Nemateriālais kultūras mantojums ir pasaules kultūras daudzveidības pamatā un tam ir būtiska loma kopienu identitātes un piederības sajūtas veidošanā. Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā iekļauj izcilākās liecības par šī mantojuma izpausmēm: paražas, rituālus, spēles, svētkus, tradicionālās amatniecības prasmes, mutvārdu izpausmes un zināšanas par dabu un Visumu. Šī saraksta mērķis ir vairot sabiedrības izpratni par nemateriālā kultūras mantojuma nozīmi, kā arī veidot pamatu starpkultūru dialogam par vērtībām.

Nemateriālais kultūras mantojums mūsdienu globalizācijas un sociālo pārmaiņu apstākļos ir īpaši trausls, tāpēc tika izveidots UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, saraksts. Tā mērķis ir mobilizēt starptautisko sabiedrību kopīgiem centieniem nemateriālā kultūras mantojuma izpausmju daudzveidības saglabāšanai, piesaistot nepieciešamos resursus, kā arī sadarbojoties ar atbildīgajām institūcijām un tradīcijas nesējiem.

UNESCO 1992. gadā izveidoja programmu „Pasaules atmiņa”, lai apzinātu un saglabātu visas cilvēces atmiņu, kas fiksēta gravējumos, zīmējumos, grāmatās, dokumentos, vēstulēs, video vai audio ierakstos vai jebkādā citā informācijas nesējā, atspoguļojot kādu pasaulei nozīmīgu vēstures notikumu vai pavērsienu. 
Šobrīd tajā iekļautas dokumentārā mantojuma vienības no visas pasaules un visdažādākajiem žanriem un gadsimtiem — gan režisora Friča Langa kinofilmas „Metropole” (1927) negatīvs, gan feniķiešu alfabēta paraugi Libānā, tāpat arī Annas Frankas dienasgrāmata, kā arī Dainu skapis un Baltijas Ceļa liecības Latvijā.

1999. gadā UNESCO dalībvalstis Ģenerālajā konferencē pieņēma rezolūciju par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas būvniecības projektu. Tajā UNESCO dalībvalstis un starptautiskā sabiedrība tika aicināta nodrošināt visu iespējamo atbalstu projektam, apliecinot, ka pasaulei nepieciešamas šādas starptautiski atpazīstamas daudzfunkcionālas vietas, kas sekmē kultūras mantojuma saglabāšanu, nodrošina pieeju izglītībai, zinātnes un kultūras informācijai, veicina kultūras daudzveidību, etniskās zināšanas un savstarpējo sapratni. Līdzīgu UNESCO atbalstu pasaulē ir saņēmis tikai viens projekts — slavenās Aleksandrijas bibliotēkas būvniecība Ēģiptē. Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunceltne ir vairāk nekā tikai ēka — tā ietver visu nepieciešamo, lai būtu mūsdienīgs pasaules līmeņa zināšanu, izglītības un kultūras centrs.